Agrāko autostāvvietu vietā izveidotais zaļojošais laukums ar slaveno pārstādīto autoostas ozolu tā centrā kalpo kā mierīga pieturvieta cilvēkiem tirgus un autoostas ārtelpas kņadā. Vietas sajūtu un tēla meklējumi aizveduši sendienās, kad Daugavas krastā pie Rīdzenes upes ietekas, ārpus senās Rīgas Kārļa vārtiem, valdīja rosīgs gars. Ne visiem iekļūšana pilsētā bija ļauta, tāpēc dzīvi ārpus vārtiem var vien iztēloties. Šurp plūda atbraucēji un to vestie labumi kā pa ceļu, tā upi. Līdz pat 19. gadsimta vidum te piestāja galvenokārt strūgas un pa upi atnākušais kokmateriāls – mastu koki, baļķi, te tika šķirots, skaitīts, mērīts un krauts žāvēšanai. Tamdēļ radies apkaimes nosaukums Lastādija (‘Last’ - vāciski krava), un tas tieši ietekmējis šodienas laukuma dizaina un materialitātes izveidi. Šī tēlainā satikšanās vietas un kņadas vīzija kalpo par idejas pamatu telpiskās attīstības un labiekārtojuma koncepcijai ar funkcionāli nepieciešamo gājēju un velosipēdistu rampu, kā asociatīvu milzu ugunskuru upes krastā. Arī ārtelpas mēbelēs, segumos un vides objektā, kas vienlaikus bērnu rotaļu atrakcija, atsauces uz vēsturiskiem notikumiem un tirgus raksturu.
